Meklējot mieru sevī


Toreiz, 2018.gadā, kad viena kājām veicu Santjago ceļa 900 km līdz pat Finisterei, es vēl neapzinājos, ka ceļš manī izmainīs gandrīz visu. Ka nekad vairs uz notikumiem un lietām nespēšu paskatīties tā, kā to darīju iepriekš.
Tikai vēlāk sapratu, ka ceļš man iedevis arī noslēpumaino kodu iekšējā miera atrašanai.Es eju. Kājām. Daudz un garus ceļus. Es brienu pa mežiem, mazām lauku taciņām… Es atklāju sev jaunus ceļus, kuros nekad neesmu bijusi.
Šo vasaru pavadīju mazā Vācijas ciematā Wallhalbenā, netālu no Francijas robežas..
Katru vakaru es devos meklēt brīnumu…Tā es to noformulēju sevī… Būtībā es devos ieraudzīt, būt…
Izdzēst dienas smagumu, atjaunoties…
Runāt ar Dievu caur mazām lietām…
Dabā es vienmēr runāju ar Dievu.
Un tad ir mirklis, kad Tu saproti, ka arī viņš runā ar Tevi.
Caur ceļā satiktajiem.
Stirniņu, kura pēkšņi uzrodas labības laukā un nebēg, mazo putniņu sarkangalvīti, kurš ziņkārīgi ik pēc minūtes izlien no sava koka dobuma, lai uz mani palūkotos.
Caur saules stariem un rasas lāsi.
Tas ir īpašs stāvoklis, kad Tu izdziesti un kļūsti par daļu no Visuma.
Pēc tam…
Tu esi atdzimis jaunai dienai!

Gunta Šmidre

Uzklikšķiniet uz bildes, lai apskatītu galeriju ar pilna izmēra bildēm